Islāms un kristietība

622. gadā sākās islāma kalendārs (Hidžra) ar pravieša Muhameda pārcelšanos no Mekas uz Medīnu. 630. gadā Muhameds iekaroja Meku un izveidoja islāmu kā galveno reliģiju Arābijas pussalā. Šajā periodā kristieši un ebreji, kas dzīvoja Arābijas pussalā, atradās musulmaņu valdībā un baudīja statusu "Raksta cilvēki", kas nodrošināja viņiem noteiktas reliģiskas tiesības un brīvības, maksājot dziziju (ne-musulmaņu nodokli). Tajā laikā daži kristieši uzskatīja musulmaņus par “viltus pravieša” Muhameda sekotājiem, uzskatot viņu reliģiju par sava veida novirzi no kristietības.

Viduslaikos daži kristiešu autori, piemēram, Damaskas Joans (ap 676—749), rakstīja par islāmu kā par “kristiešu ķecerību”. Damaskas Joans, viens no pirmajiem kristiešu teologiem, kas plaši rakstīja par islāmu, uzskatīja to par izkropļotas kristietības formu.

Islāms ātri izplatījās Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un Spānijā, kas izraisīja būtiskas teritorijas un kultūras izmaiņas. 1096.—1291. gadā notika Krusta kari, ko uzsāka kristīgās Eiropas valstis ar mērķi atgūt Svēto zemi (īpaši Jeruzalemi) no musulmaņiem. Dažās teritorijās, piemēram, Andalusā (musulmaņu Spānijā), kristieši, musulmaņi un ebreji dzīvoja blakus, kas veicināja kultūras apmaiņu.

15.—17. gadsimtā Osmaņu impērija, musulmaņu valsts, paplašināja savu teritoriju uz Balkāniem un Austrumeiropu, kas radīja jaunas formas mijiedarbībai ar kristīgajiem tautām. Šajā laikā Eiropā notika Renesanse, un daži zinātnieki pievērsās arābu tulkojumiem no antīkās literatūras.

18. gadsimtā Eiropas lielvalstis sāka koloniālo ekspansiju musulmaņu teritorijās Āfrikā un Āzijā, kas radīja jaunas spriedzes attiecības. Tajā pašā laikā kristiešu misionāri aktīvi izplatīja reliģiju arī musulmaņu zemēs.

Pēc Osmaņu impērijas un koloniālo impēriju sabrukuma radās jaunas nacionālās valstis, kas mainīja kristiešu un musulmaņu mijiedarbības dinamiku. 20. gadsimtā notika gan konflikti (piemēram, arābu-izraēliešu konflikts, kari Irākā un Afganistānā), gan centieni veidot dialogu un sadarbību starpreliģiju līmenī.

• Abas reliģijas atzīst monoteismu, proti, ticību vienam Dievam.
• Abas reliģijas atzīst daudzus kopīgus praviešus, piemēram, Ābraamu (Ibrahimu), Mozu (Musu), Noasu (Nuhu) un citus.
• Abām reliģijām ir svētie raksti, kas satur Dieva vārdu un vadlīnijas cilvēka dzīvei.
• Abas reliģijas uzsver morālu un ētisku dzīvi, palīdzību nabadzīgajiem un līdzjūtību pret citiem. Kristietībā tiek praktizēta labdarība, uzsvaru liekot uz palīdzības sniegšanu tiem, kam tā ir nepieciešama. Islāmā obligātā žēlastība (zakjats) ir viens no pieciem pīlāriem, un musulmaņu pienākums ir palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešams.

• Kristietība uzsver trīsvienību, savukārt islāms stingri aizstāv absolūto monoteismu.
• Kristietībā pestīšana tiek sasniegta caur ticību Jēzum Kristum, savukārt islāmā pestīšana ir atkarīga no paklausības Dievam un labo darbu veikšanas.
• Kristietība Jēzu uzskata par Dieva Dēlu, bet islāms viņu uzskata par vienu no praviešiem (Jēzus islāmā), kamēr Muhamedu — par pēdējo pravieti.

•   Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Islāms un kristietība.