Hermanis Apsītis (1893. gada 19. novembris — 1942. gada 19. janvāris) bija Latvijas jurists un sabiedrisks darbinieks. No 1934. līdz 1940. gadam bijis Latvijas tieslietu ministrs, tāpat īslaicīgi pildījis tautas labklājības ministra pienākumus.

Hermanis Apsītis
Latvijas tieslietu ministrs
Amatā
1934. gada 16. maijs — 1940. gada 19. jūnijs
Prezidents Alberts Kviesis
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Jānis Balodis
Pēctecis Juris Pabērzs
Latvijas tautas labklājības ministrs
Amatā
1937. gada 16. maijs — 31. decembris
Premjerministrs Kārlis Ulmanis
Priekštecis Vladislavs Rubulis
Pēctecis Jānis Volonts

Dzimšanas dati 1893. gada 19. novembrī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Naukšēnu pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1942. gada 19. janvārī (48 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Astrahaņas apgabals, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedrs(-e) Milda Apsīte (Cīrule)
Profesija jurists
Augstskola Maskavas Universitāte, Latvijas Universitāte

Hermanis Apsītis piedzima 1893. gada 19. novembrī Naukšēnu pagasta "Jēčos" lauksaimnieku ģimenē. Mācījies pagasta skolā, kā arī trīs gadus Rūjienas draudzes skolā. Turpinājis mācības Ribinskas komercskolā Krievijā, pēc diviem gadiem ar zelta medaļu un atestātu atgriezies Rūjienā. Studējis Maskavas Universitātes Tieslietu nodaļā. 1916. gadā iestājies kara dienestā un beidzis Odesas kara skolu. Dienējis Turkestānas Kuropatkina štābā, vēlāk — Galīcijā. Okupācijas laiku pavadījis Rūjienā, kur strādājis par skolotāju.

1919. gadā iestājies Latvijas armijā, piedalījies Ziemeļlatvijas atbrīvošanas kaujās, bijis 6. Rīgas pulka adjutants. 1920. gadā iestājies karadienesta pārvaldē, kā arī beidzis kara juridiskos kursus. Tajā pašā gadā iestājies Latvijas Universitātes Ekonomikas nodaļā, bet ceturtajā kursā pārgājis uz Juridisko fakultāti. Līdz 1925. gadam bijis kara prokurora palīgs, pēc tam iecelts par Rīgas apgabaltiesas prokurora biedru. No kara dienesta izstājies kapteiņa dienesta pakāpē. 1925. gadā beidzis LU Juridisko fakultāti.

1927. gadā iecelts par Rīgas apgabaltiesas prokuroru. No 1933. gada oktobra līdz 1934. gada maijam bija Tiesu palātas prokurors. Pēc 1934. gada 15. maijā notikušā Ulmaņa apvērsuma izveidotajā valdībā Apsītim tika atvēlēta tieslietu ministra loma. Savas ministrijas programmu Apsītis izklāstīja radiorunā 13. jūlijā ar nosaukumu "Arī tiesās latvietim jābūt zemes kungam". Apsīša laikā notika vairākas tiesu reformas Latvijā. Izdots Civillikums, pārkārtota procesa kārtība tiesās, izdots jauns notāru un zemesgrāmatu likums, ievadīta jauna tiesu iekārtas likuma izstrāde, izdots likums par virsīpašnieka tiesību likvidēšanu, sekmēta mantojuma lietu kārtošana, ieviesta drošības ieslodzījuma sistēma, iekārtoti darba nami, veikta Tieslietu ministrijas, tiesu un cietumu reorganizācija un uzcelta Tiesu pils.

Pēc tautas labklājības ministra Vladislava Rubuļa nāves 1937. gada jūnijā Apsītis kļuva par viņa līdzšinējo pienākumu pildītāju. 1938. gada janvārī Apsīti šajā amatā nomainīja Jānis Volonts. Tieslietu ministra amatā bija līdz brīdim, kad Latvijas okupācijas rezultātā demisionēja valdība — 1940. gada 19. jūnijam. 1940. gada 19. oktobrī apcietināts un deportēts uz Krievijas PFSR. 1941. gada 14. oktobrī Astrahaņas apgabaltiesa saskaņā ar KPFSR Kriminālkodeksu notiesāja Hermani Apsīti "par palīdzības sniegšanu starptautiskajai buržuāzijai un aktīvu cīņu pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību", piespriežot augstāko soda mēru — nāvessodu nošaujot. Sods izpildīts 1942. gada 19. janvārī.

1990. gadu sākumā Hermanim Apsītim Ministru kabineta Zaļajā (sēžu) zālē tika atklāta piemiņas plāksne.

H. Apsīša dēls Andrejs Apsītis (1919—1996) dienēja Latviešu leģionā virsnieka statusā, bet pēc Otrā pasaules kara kļuva par nozīmīgu dubultaģentu, kas darbojās VDK labā (savervēts 1955. gadā vai agrāk).[1] Sieva Milda Apsīte (Cīrule) Otrā pasaules kara noslēgumā devās emigācijā un apmetās Zviedrijā, taču vēlāk, pēc dēla dubultaģenta statusa atmaskošanas, atgriezās PSRS, kur nodzīvoja līdz 1990. gadam.[2]

Kasācijas sūdzība

labot šo sadaļu

1941. gada 17. oktobrī H. Apsītis iesniedza kasācijas sūdzību KPFSR Augstākās tiesas Tiesu kolēģijai, kurā norādīja uz viņa notiesāšanas pretlikumību:

"Es nekad neatzinu un arī nevarēju sevi atzīt par vainīgu man pierakstītajos noziedzīgos nodarījumos, kā tas teikts apsūdzības rakstā. Manu darbību dažādos Latvijas Republikas amatos nevar kvalificēt kā noziedzīgu, jo es ieņēmu amatus neatkarīgā valstī, kuras suverenitāti atzina un ne reizi vien apstiprināja Padomju Savienība. Tautu pašnoteikšanās principu Padomju vara un komunistiskā partija deklarēja vēl pirms PSRS izveidošanās. Tātad ar 1918. gada 18. novembri Latvijai kā patstāvīgai valstij bija savi likumi, un nevienam šīs valsts darbiniekam nevarēja būt saistoši kādas svešas valsts, tajā skaitā KPFSR, likumi, un viņam tie nebija jāzina un pēc tiem jāvadās". [..][3]

  1. Viesturs Radovics. «Kurzemē atrastās kastes noslēpumi – dokumenti piederējuši vēlākajam čekas aģentam».
  2. Viesturs Radovics. «'Noslēpumainais bēglis Baltijas jūrā': Latvietis starp triju valstu specdienestu dzirnakmeņiem».
  3. Kasācijas sūdzība atrodama LVA, 1986. f., 1. apr., 37194. l., 242.—244. lp. Pilns teksts: Tieslietu ministra Apsīša apsūdzība Arhivēts 2015. gada 14. oktobrī, Wayback Machine vietnē.
  4. Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
  • Temīda, 1991., II
  • Temīda, 1993., 5/6
  • Temīda, 1992., 5/6, 37.-40.lpp
  • Latvijas vadošie darbinieki, Rīga, 1935.
  • Latvju enciklopēdija, 1.sēj., Stokholma, 1950. -1951.
  • Es viņu pazīstu: Latvijas biogrāfiskā vārdnīca, Rīga, 1939.
  • Latvijas Vēstnesis, 19.12.1997.
  • Latvijas Vēstnesis, 23.12.1997.
  • Latvijas Avīze: 1937. gada 22. decembrī, 22.12.2007.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Jānis Balodis
Latvijas tieslietu ministrs
1934. gada 16. maijs1940. gada 19. jūnijs
Pēctecis:
Juris Pabērzs
Priekštecis:
Vladislavs Rubulis
Latvijas tautas labklājības ministrs
1937. gada 27. jūnijs31. decembris
Pēctecis:
Jānis Volonts