Pāriet uz saturu

Briļļainais lācis

Vikipēdijas lapa
Briļļainais lācis
Tremarctos ornatus (Cuvier, 1825)
Briļļainais lācis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPlēsēji (Carnivora)
DzimtaLāču dzimta (Ursidae)
ApakšdzimtaSkrējējlāči (Tremarctinae)
ĢintsBriļļainie lāči (Tremarctos)
SugaBriļļainais lācis (Tremarctos ornatus)
Izplatība
Briļļainais lācis Vikikrātuvē

Briļļainais lācis (Tremarctos ornatus) ir lāču dzimtas (Ursidae) zīdītājs, kas ir vienīgā dzīvojošā suga briļļaino lāču ģintī (Tremarctos). Briļļaino lāci mēdz saukt arī par Andu lāci. Tas ir tuvākais dzīvojošais radinieks izmirušajiem pleistocēna īssejas lāčiem.[1] Tas ir vienīgais lāču dzimtas pārstāvis Dienvidamerikā un vienīgais izdzīvojušais lācis no skrienošo lāču (Tremarctinae) apakšdzimtas.[2]

Briļļainais lācis dzīvo Dienvidamerikas ziemeļrietumu teritorijās: Panamā, Venecuēlā, Brazīlijā, Kolumbijā, Ekvadorā, Peru, Bolīvijā un Argentīnā[3]. Tas apdzīvo gan okeāna tuksnešaino piekrasti, gan lietus mežus, gan bezmeža alpu pļavas 4000 metru augstumā kalnos.[4]

Briļļaino lāču populācijai galvenais drauds mūsdienās ir cilvēki. Lāčus medī vietējie iedzīvotāji, jo uzskata, ka tie uzbrūk mājlopiem, lai gan gaļa nav šo lāču galvenais barības resurss. Tos medī arī, lai iegūtu briļļaino lāču žulti, kas tiek augstu vērtēta tautas medicīnā. Lāču skaits samazinās arī tādēļ, ka tiek izcirsti to apdzīvotie meži, jo tiek nepārtraukti paplašinātas lauksaimniecības zemes. Briļļainais lācis meklē vientulību un mieru. Mūsdienās savvaļā dzīvo 2000—2400 briļļaino lāču.[4]

Zinātniskais nosaukums Tremarctos ir cēlies no grieķu valodas: trem nozīmē "caurums", arctos nozīmē "lācis". Šis nosaukums atspoguļo briļļainā lāča specifisko caurumu augšdelma kaulā. Sugas apzīmējums ornatus ir cēlies no latīņu valodas un nozīmē "dekorēts", šis apzīmējums sasaucas ar lāča nosaukumu gan angļu valodā (Spectacled Bear), gan latviešu valodā — briļļainais lācis.

Briļāinais lācis ir relatīvi maza auguma lācis, lai gan ir otrs lielākais dzīvnieks Dienvidamerikā[2]. Lielākais dzīvnieks ir tapirs. Tā kažoks ir biezs, ar vidēji garu apspalvojumu, krāsa ir melna vai tumši brūna, uz kuras izceļas gaiši brūnās zīmes, ierāmējot acis kā ar brillēm, gaišs ir arī purns, pazode, pakakle un nedaudz krūšu spalvu. Tēviņi ir par 30% lielāki nekā mātītes. Tēviņu svars ir apmēram 100—155 kg, mātītes līdz 64—82 kg.[5] Tēviņi izaug garāki par 1,5 m.[6]

Lai arī briļļainais lācis ir izteikts vientuļnieks, tas nav teritoriāls. Ja lācis satiek cilvēku vai citu briļļaino lāci, tas uzvedas atturīgi un bez agresijas. Izņēmums ir mātes ar bērniem, kas svešinieku var uztvert kā apdraudējumu saviem mazuļiem. Briļļaino lāču mātīte ar mazuļiem tāpat kā jebkura lāču māte var uzbrukt cilvēkam, tomēr Dienvidamerikā nav reģistrēts neviens nāves gadījums saistībā ar lāču uzbrukumu.

Lai izbēgtu no ienaidniekiem — pumām un jaguāriem,[2] briļļainie lāči mēdz kāpt kokos, tas spēj uzkāpt pat visaugstākajos Andu kalnu kokos. Tas pamatā ir veģetārietis, un barojas ar koku un palmu lapām, augļiem,[4] lāčauzām, orhidejām, kā arī riekstiem, sēklām, maitu un nelieliem dzīvniekiem.[5] Briļļainais lācis ir nakts dzīvnieks un baroties dodas pēc saulrieta.[2]

Riesta laiks briļļainajam lācim ir no aprīļa līdz jūnijam. Mazuļi dzimst laikā no novembra līdz februārim. Nebrīvē briļļaino lāču grūsnības periods ilgst 9 mēnešus, bet ir uzskats, ka augļa attīstība tiek atlikta. Parasti piedzimst 1—3 mazuļi, kas sver 300—360 g.

Nebrīvē briļļainais lācis dzīvo 20—25 gadus, lai gan ir datēts lācis, kas nodzīvoja 36 gadus Buenosairesas zoodārzā.[2]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]