Melnbaltais kino

Melnbaltais kino ir kinematogrāfijas veids, kurā kinofilmas tiek uzņemtas un attēlotas tikai ar melnbaltām krāsām un to dažādiem toņiem, bez krāsu spektra. Šāds kino bija izplatīts 20. gadsimta sākumā, līdz krāsainā kino tehnoloģijas attīstībai.

Melnbaltais kino bieži tiek uzskatīts par māksliniecisku izteiksmes līdzekli, kurā kontrasta spēles starp melno un balto, kā arī dažādu pelēko toņu nianses palīdz veidot noskaņu un izcelt stāstījuma elementus. Melnbaltās filmas tiek uzņemtas, izmantojot īpašas kinokameras un filmas lentes, kuras ir jutīgas tikai pret gaismas intensitāti, nevis krāsu. Svarīgs ir apgaismojums un kompozīcija, jo tie tieši ietekmē gala rezultātu.

Pirmās filmas, kas uzņemtas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, bija melnbaltas, jo krāsu filmu tehnoloģija vēl nebija pieejama vai bija pārāk dārga un sarežģīta. Melnbaltā kino klasika ietver tādus darbus kā Čārlija Čaplina "Mazulis" (1921) un Alfreda Hičkoka "Psiho" (1960).

• Film noir

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Melnbaltais kino.