Pāriet uz saturu

Kaporeto kauja

Vikipēdijas lapa
Kaporeto kauja
Daļa no Pirmā pasaules kara Itālijas fronte (1915—1918)s

Vācu uzbrukuma vienības pie Kaporeto
Datums1917. gada 24. oktobris – 19. novembris
VietaKoordinātas: 46°12′52″N 13°38′33″E / 46.21444°N 13.64250°E / 46.21444; 13.64250
Iznākums

Centrālo lielvalstu uzvara, Isonzo kampaņas beigas

Teritoriālās
izmaiņas
Centrālo lielvalstu spēki virzās 150 kilometrus līdz Piaves upei
Karotāji
Valsts karogs: Austroungārija Austroungārija
Valsts karogs: Vācijas Impērija Vācu impērija
Itālijas karaliste
Komandieri un līderi
Valsts karogs: Vācijas Impērija Oto fon Belovs
Valsts karogs: Austroungārija Svetozars Boroevičs
Valsts karogs: Austroungārija Arcs fon Štraussenburgs
Luidži Kadorna
Luidži Kapello
Iesaistītās vienības
Valsts karogs: Vācijas Impērija 14. armija
Valsts karogs: Austroungārija
2. armija
Spēks
353 000 karavīri, 2518 artilērijas vienības [1] 257 400 karavīri, 1342 artilērijas vienības [1]
Zaudējumi
20 000–70 000

13 000 nogalināti
30 000 ievainoti
265 000–275 000 sagūstīti


300 000 klaiņotāji
50 000 dezertieri
3 152 artilērijas vienības
1 712 mortīras
3 000 ložmetēji
300 000 šautenes


Kaporeto kauja

Kaporeto kauja bija veiksmīgs Austroungārijas un Vācijas impērijas armiju uzbrukums Itālijas karalistes armijai 1917. gada oktobrī. Itāļi Luidži Kadornas vadībā iepriekšējos 2,5 gadus bija šeit 11 reizes veikuši uzbrukumus ar minimāliem panākumiem. 1917. gada augustā itāļiem gandrīz izdevās pārraut austroungāru aizsardzību, apdraudot ostas pilsētu Triesti. Austroungāri lūdza vācu palīdzību, kas uz Itālijas fronti nosūtīja sešas divīzijas. Tās apvienoja ar deviņām austroungāru divīzijām, izveidojot 14. armiju vācu ģenerāļa Oto fon Belova pakļautībā. Viņa izstrādātais uzbrukuma plāns paredzēja ierobežotu uzbrukumu, kas atspiestu itāļus no Triestes apkārtnes. Kalnainais apgabals nozīmēja, ka lielu armijas vienību ātra pārvietošanās nebija iespējama, tāpēc frontes pārraušanai vācieši izmantoja nelielas specvienības. Lai arī itāļu armijai bija skaitliskais pārsvars, viņiem bija vāja morāle un vāji komandieri. Par spīti dezertieru brīdinājumiem par gaidāmo uzbrukumu, itāļi neveica aizsardzības līniju pastiprināšanu.

1917. gada 24. oktobrī sākās uzbrukums, kas ātri pārrāva itāļu aizsardzību. Vienu no nelielajām vienībām komandēja Ervins Rommels, kuru par panākumiem kaujā apbalvoja ar Pour le Mérite ordeni. 30. oktobrī frontes pārrāvums bija tik dziļš, ka apdraudēja blakus esošās itāļu pozīcijas, un tās sāka atkāpties visā frontes garumā. 10 000 itāļu krita kaujās un 30 000 guva ievainojumus. Gūstā krita 300 000 itāļu, 350 000 dezertēja. Itālijas 2. armija bija pilnībā iznīcināta. Ap 10. novembri frontes līnija stabilizējās apmēram 30 kilometru attālumā no Venēcijas.[3]

Smagā Itālijas sakāve mudināja 9. novembrī Antantei izveidot Augstāko kara padomi, kas ātri uz Itāliju nosūtīja sešas franču un piecas britu divīzijas, lai nostiprinātu itāļu fronti. Sakāves dēļ amatu zaudēja Kadorna, kura vietā iecēla Armando Diazu.