Ludvigs Erhards
| Ludvigs Erhards Ludwig Erhard | |
|---|---|
 | |
| Vācijas kanclers | |
|
Amatā 1963. gada 16. oktobris — 1966. gada 1. decembris | |
| Priekštecis | Konrāds Adenauers |
| Pēctecis | Kurts Georgs Kīzingers |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1897. gada 4. februārī Firte, Vācijas impērija (Bavārija,  Vācija) |
| Miršanas dati |
1977. gada 5. maijā (80 gadu vecumā) Bonna, Ziemeļreina-Vestfālene, Vācija |
| Politiskā partija |
|
| Profesija | ekonomists, politiķis |
| Augstskola | Frankfurtes Gētes universitāte |
| Reliģija | luterisms |
| Paraksts |
 |
Ludvigs Vilhelms Erhards (vācu: Ludwig Wilhelm Erhard; dzimis 1897. gada 4. februārī, miris 1977. gada 5. maijā) bija vācu ekonomists un politiķis, Vācijas kanclers no 1963. līdz 1966. gadam. Kā ekonomikas ministrs kanclera Konrāda Adenauera valdībā no 1949. līdz 1963. gadam vadīja Vācijas ekonomisko atveseļošanos, pamatojoties uz sociālās tirgus ekonomikas (soziale Marktwirtschaft) koncepciju. Ekonomikas attīstība bija tik strauja, ka tiek dēvēta par "ekonomisko brīnumu" (Wirtschaftswunder). Mazāk Erhardam veicās kanclera amatā, viņš zaudēja popularitāti un 1966. gada 1. decembrī demisionēja.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirms kanclera amata
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ludvigs dzimis Firtē, Bavārijā, Vācijas impērijā, apģērbu veikaliņa īpašnieka Vilhelma Erharda ģimenē. Bērnībā gūtas traumas dēļ viņa labā kāja bija deformēta un viņš visu dzīvi bija spiests valkāt ortopēdiskos apavus.
Skolā Erharda sekmes bija vājas. Pabeidzis vidusskolu 1913. gadā, viņš kļuva par mācekli tekstiluzņēmumā Nirnbergā.
1916. gadā viņš brīvprātīgi pievienojās Vācijas armijai, kas tobrīd cīnījās 1. Pasaules karā. Neilgi pirms kara beigām, 1918. gadā, viņš guva nopietnu ievainojumu rokā, kas ierobežoja viņa darbaspējas. Tādēļ Ludvigs sāka ekonomijas studijas augstskolā. 1923. gadā viņš aprecējās ar Luīzi Šusteri.'
1925. gadā Erhards ieguva zinātņu doktora grādu Frankfurtes Gētes universitātē. Kādu laiku bijis bezdarbnieks, bet ar drauga palīdzību dabūjis pētnieka palīga vietu institūtā, kas nodarbojās ar ekonomikas pētniecību. Vēlāk progresējis pa karjeras kāpnēm līdz pat institūta vadītāja vietnieka amatam.
2. Pasaules kara laikā viņš uzskatīja karu par zaudētu un bija pret nacistisko režīmu.
Pēc kara turpinājis darbību finanšu nozarē.
1949. gadā Erhards tika ievēlēts kā Bundestāga deputāts no Kristīgi demokrātiskās partijas. Drīz vien ieguvis finanšu ministra amatu, kuru viņš ieņēma 14 gadus. Vācijas ekonomikai strauji atkopjoties, viņa politika kļuva plaši populāra.
Darbība kanclera amatā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Konrāda Adenauera atkāpšanās no kanclera amata Erhards tika ievēlēts viņa vietā.
Darbojoties kā kanclers, Erhards cerēja panākt Vācijas atkalapvienošanos apmaiņā pret lielu aizdevumu PSRS, kuru nebūtu jāatdod. Ideja neizdevās.
1966-1967. gada recesijas laikā Ludvigs Erhards zaudēja kanclera amatu.
Turpmākā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc kanclera amata zaudējuma, viņš turpināja politisko darbību kā Bundestāga deputāts līdz savai nāvei 1977. gadā.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ludvigs Erhards.
- Latvijas Nacionālās enciklopēdijas šķirklis
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
|