Vilhelms Ketlers

Vilhelms Ketlers Wilhelm Kettler
Kurzemes hercogs
Amatā 1587. gada 17. maijā — 1617. gada 4. aprīlī
Priekštecis	Gothards Ketlers
Pēctecis	Frīdrihs Ketlers
Dzimšanas dati	1574. gada 20. jūnijā Rīga, Livonijas hercogiste ( Latvija)
Miršanas dati	1640. gada 7. aprīlī Kuklova, Pomerānijas hercogiste (Kukolova, Kameņas apriņķis, Rietumpomožes vojevodiste,  Polija)
Apglabāts	Jelgavas pils hercogu kapenes, Jelgava,  Latvija
Dinastija	Ketleri
Tēvs	Gothards Ketlers
Māte	Anna no Meklenburgas
Dzīvesbiedrs(-e)	Prūsijas Sofija
Bērni	Jēkabs Ketlers
Reliģija	luterticība

Vilhelms Ketlers (dzimis 1574. gada 20. jūnijā, miris 1640. gada 7. aprīlī) bija otrais Kurzemes hercogs (pārvaldīja Kurzemes daļu, Zemgali pārvaldīja viņa brālis Frīdrihs).

Dzimis 1574. gada 20. jūnijā Rīgas pilī hercoga Gotharda un viņa sievas Annas, Mēklenburgas-Gīstrovas hercoga Albrehta VII meitas, ģimenē kā jaunākais dēls. Kopā ar ģimeni dzīvoja Rīgas pilī, no 1578. gada pārmaiņus Sēlpilī un Kuldīgas pilī.

1587. gada viņa tēvs savā testamentā saimnieciskās lietās princim Vilhelmam novēlēja Kurzemi ar centru Kuldīgas pilī, bet viņa vecākajam brālim Frīdriham Zemgali un Sēliju ar centru Sēlpilī, saglabājot valsts kopīgu pārvaldi.^[1]

No 1590. gada viņš studēja Rostokas Universitātē.^[2]

1596. gadā, kad Vilhelms sasniedza pilngadību, brāļi Tērvetes Kalnamuižas pilī (Hof zum Berge) tomēr noslēdza līgumu par hercogistes sadalīšanu divās daļās — Frīdrihs kļuva par Zemgales hercogu ar rezidenci Jelgavas pilī, bet Vilhelms par Kurzemes hercogu ar rezidenci Kuldīgas pilī. 1598. gadā Kurzemes un Zemgales feodālais senjors Polijas karalis un Lietuvas dižkunigaitis Sigismunds III Vāsa apstiprināja hercogistes sadalīšanu.

Poļu—zviedru karu laikā 1603. gadā hercogs Vilhelms Aucē saaicināja Zemgales muižniekus uzbrukumam zviedru karaspēkam Vidzemē, tomēr pēc tam paskaidroja, ka tā ir bijusi vienīgi mācību trauksme, lai pārbaudītu muižnieku uzticamību. Vēlāk viņš sāka veidot sev nelielu karaspēku no zemniekiem franču virsnieka apmācībā.^[1]

1609. gadā viņš apprecējās ar Prūsijas hercogistes princesi Sofiju, kā sievas pūru saņemot Prūsijai ieķīlāto Grobiņas novadu un Piltenes apgabalu.1610. gada 28. oktobrī Kuldīgas pilī viņam piedzima dēls Jēkabs, bet dēla māte hercogiene Sofija mira drīz pēc dzemdībām. Vilhelms sievai sarīkoja greznas bēres, un 26. decembrī mirušo apbedīja Kuldīgas pils pagrabā, bet hercogs Jēkabs 1643. gadā mātes mirstīgās atliekas pārveda uz Jelgavu. Kad 1611. gadā Polijas-Lietuvas seims nolēma pievienot Piltenes apgabalu Inflantijas vaivadijai, tas izraisīja hercoga Vilhelma pretdarbību. 1613. gada novembrī hercogs Vilhelms Kuldīgā svinīgi uzņēma Pomerānijas hercogu Filipu Jūliju.

1615. gadā Aucē sasauktajā Kurzemes landtāgā hercoga Frīdriha vietā ieradās hercogs Vilhelms, kas pieprasīja landtāgu pārcelt uz Jelgavu. Jelgavas landtāgā radušos strīdu dēļ 1615. gadā pēc hercoga Vilhelma pavēles tika nogalināti divi viņa niknākie opozicionāri muižnieki brāļi Magnuss un Gothards Noldes, kuri ilgstoši bija demonstrējuši nepakļaušanos hercoga varai. Tādēļ 1617. gada 4. aprīlī Skrundas pilī sanākušajā Kurzemes landtāgā hercogam Vilhelmam atņēma hercoga titulu un uz visiem laikiem izraidīja no hercogistes.

1617. gadā Vilhelms, zaudējis hercoga troni, devās emigrācijā un deva uzticības zvērestu Zviedrijas karalim Gustavam II Ādolfam. Tomēr, tā kā brālim Frīdriham nebija bērnu, Ketleru atbalstītāji iestājās par Vilhelma dēla Jēkaba mantošanas tiesību atjaunošanu, kam 1632. gadā piekrita arī Polijas muižnieku vadītais parlaments, atdodot par to zviedriem Pārdaugavu un Doles salu un saņemot īpašu nodevu no Kurzemes ostām.^[1]

Vilhelms mira Kuklovas abatijā Pomerānijā 1640. gada 7. aprīlī. Viņa dēls hercogs Jēkabs 1642. gadā lika pārvest Vilhelma mirstīgās atliekas uz Jelgavu, kur tās tika apglabātas hercogu kapenēs 1643. gada 23. februārī.

Pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes sadalīšanas hercogam Vilhelmam bija šāds ģerbonis:

Ģerbonim ir četrdalīts pamatvairogs un ar sarkanu skaldīts vidusvairogs ar zelta kāsi. Pretēji tradicionālajam ģerboņa attēlam te apgrieztas krāsas: jābūt zelta vidusvairogam ar sarkanu kāsi. Skaldījuma laukos vairs nav ievietota Polijas-Lietuvas karaļa Stefana Batorija dzimtas heraldika — sudraba, resp., balts, vilka žoklis un Polijas-Lietuvas karaļa Sigismunda Augusta monogramma. Pamatvairoga 1. un 4. sudraba laukā ir sarkans lauva (Kurzeme). Atšķirībā no tradicionālās lauvas figūras ģerbonī attēlots izaugošs lauva. 2. un 3. zilā laukā — dabiskas krāsas briedis, izaugošs no vairoga malas (Zemgale). Virs vairoga trīs kronētas ķiveres, kuru kleinodos augošs kronēts briedis (Zemgale), starp divām sarkanas krāsas un zelta fazāna spalvām sudraba katla kāsis (Ketleru dzimta), sarkans augošs kronēts lauva (Kurzeme). Lambrekenos ģerboņa krāsas — zelts ar zilu un sudrabs ar sarkanu.^[3]

• 
  Vilhelma ģerbonis (1596)
• 
  Vilhelma ģerbonis (1615)

• Sieva Prūsijas Sofija (1582—1610), Prūsijas hercoga Alberta Frīdriha meita.
• Vecākais dēls Jēkabs Ketlers (1610—1682) pēc brāļa Frīdriha nāves kļuva par apvienotās Kurzemes un Zemgales hercogu.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Vilhelms Ketlers.
• Wilhelm Kettler (1574—1640) — Familypedia

Ketleru dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Gothards Ketlers	Kurzemes un Zemgales hercogs (valdīja kopā ar brāli Frīdrihu) 1587. gada 17. maijs - 1596. gads	Pēctecis: Jēkabs Ketlers
Priekštecis: nav	Kurzemes hercogs 1596. gads - 1616. gads	Pēctecis: Frīdrihs Ketlers