Īri

Īri

Bono Oskars Vailds Brems Stokers Džeimss Džoiss Kenets Brana Kolins Ferels Moija Brenana Džordžs Bests Šeimuss Kolmens
Visi iedzīvotāji
8,5 miljoni (ņemot vērā pēc izcelsmes - 70–80 miljoni)[1]
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
Īrija, Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste, Austrālija, Kanāda u.c.
Valodas
īru, angļu un Skotu valoda
Reliģijas
katolicisms

Īri (īru: Muintir na hÉireann, na hÉireannaigh, na Gaeil, angļu: Irish) ir viena no Eiropas nācijām, kas cēlusies no ķeltiem; Īrijas pamattauta (87,4%).^[2]

Tauta izveidojusies, kad Īrijā ieceļoja ķeltu saimes gēlu ciltis, bet kā nācija īri konsolidējušies 19. gadsimtā, kad uzsāka cīņu pret Lielbritānijas impēriju, kā rezultātā ieguva autonomu statusu un vēlāk arī neatkarību.^[3]

Ārpus Īrijas īri dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, Apvienotajā Karalistē, Kanādā un citviet. Lai arī kopējais īru skaits tiek lēsts ap 8,5 miljoniem cilvēku, tomēr savu izcelsmi ar īriem pasaulē saista gandrīz desmit reizes lielāks cilvēkus skaits — 80 miljoni.^[4]

Lielākoties runā angļu valodā, tomēr neliela daļa joprojām izmanto arī seno īru valodu. Pēc ticības katoļi.^[5]

Pirmie cilvēki Īrijas teritroijā apmetās ap 8000. gadu pirms mūsu ēras, tie bija lielakoties mednieki un savācēji. Arheoloģiskās liecības liecina par pagaidu nometņu un nelielu apmetņu pastāvēšanu upju, ezeru un piekrastes tuvumā, kur bija pieejams ūdens un pārtika.

Pāreja uz neolītu iezīmēja būtiskas pārmaiņas Īrijas agrīno iedzīvotāju dzīvesveidā. Cilvēki sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību, kas ļāva apmetināties vienā vietā un veidot pastāvīgas apmetnes. Šajā laikā tika uzcelti slaveni megalītu pieminekļi, piemēram, Ņūgreindža (ap 3200 p.m.ē.).

Ap 600. gadu pirms mūsu ēras Īrijā ieradās ķelti (gēlu ciltis), kas bija labi pazīstami ar savām metāla apstrādes prasmēm un sarežģītu sabiedrības struktūru. Ķeltu reliģija bija politeistiska, ar daudziem dieviem un gariem, kas bija saistīti ar dabu un tās elementiem. Ķeltu mitoloģija ir bagāta ar leģendām par varoņiem, dieviem un pārdabiskām būtnēm. Šie mīti tika nodoti mutvārdu ceļā, un vēlāk tie tika pierakstīti viduslaiku īru manuskriptos, piemēram, Lebor Gabála Érenn. Ķeltu mantojumam ir bijusi liela ietekme uz īru kultūru, valodu un tradīcijām. Īru valoda, kas ir viena no goideļu valodām, sakņojas seno ķeltu valodā.

Īrijā kristietība sāka izplatīties aptuveni 5. gadsimtā.  Viena no galvenajām personībām Īrijas kristianizācijā — Svētais Patriks — ieradās valstī ap 432. gadu. Viņš aktīvi sludināja kristietību, kristīja īrus un dibināja klosterus. Svēto Patriku uzskata par Īrijas patroni, un viņa diena (17. marts) tiek svinēta kā svētku diena.

9. un 10. gadsimtā vikingi veica vairākus uzbrukumus un nodibināja apmetnes Īrijā, piemēram, Dublinu. Vikingi ir atstājuši ievērojamu iespaidu uz īru ģenētisko izcelsmi. DNS pētījumi liecina, ka īru genofondā ir ievērojams skandināvu gēnu īpatsvars. Tas ir īpaši redzams apvidos, kur vikingi izveidoja savas apmetnes. Piemēram, 2018. gadā Dublinas Trīsvienības koledžas (Trinity College Dublin) veiktajā pētījumā konstatēts, ka aptuveni 20 % mūsdienu īru DNS ir skandināvu izcelsmes, īpaši Īrijas austrumu un dienvidu daļā, kur vikingu ietekme bija visspēcīgākā.

12. gadsimtā Īrijā ieradās normāņi no Anglijas, kas būtiski ietekmēja politisko un sociālo struktūru. Pirms normāņu iebrukuma Īrijā bija vairākas neatkarīgas karalistes, kurās valdīja savs karalis vai vadonis. Politiskā struktūra bija sadrumstalota, un centrālās varas bija maz vai tās nebija vispār. Karaļi un vadoņi bieži cīnījās savstarpējos karos par varu un teritoriju. Tomēr normāņu migrācija bija salīdzinoši neliela. Galvenokārt ieplūda bruņinieki un viņu ģimenes, kas ieņēma galvenos amatus iekarotajās zemēs un būvēja pilis un nocietinājumus.

16. un 17. gadsimtā Anglija pastiprināja kontroli pār Īriju, kas noveda pie plašām zemes konfiskācijām un protestantu kolonistu apmešanās. Kartupeļu ražas neveiksmes un britu valdības politika noveda pie katastrofāla bada, kura laikā gāja bojā vairāk nekā miljons cilvēku un miljoniem emigrēja, galvenokārt uz Ameriku. Īri, kas pārsvarā bija katoļi, un angļi, kas pārsvarā bija protestanti, bija ievērojami reliģiski atšķirīgi, īpaši laikā pēc reformācijas. Šīs atšķirības palielināja naidīgumu un nesaprašanos starp abām tautām. Angļi uzskatīja īrus par savvaļniekiem, kas nav spējīgi uz pašpārvaldi, un tas kalpoja par attaisnojumu viņu koloniālajai politikai. Anglijas valdība piemēroja bargus likumus pret īriem, ierobežojot viņu tiesības uz zemi, izglītību un reliģiju.

1916. gada Lieldienu sacelšanās bija pagrieziena punkts Īrijas ceļā uz neatkarību. Lai gan sacelšanās tika apspiesta, tā pievērsa uzmanību Īrijas jautājumam un iedvesmoja jaunus līderus, piemēram, Maiklu Kolinsu. Īrijas neatkarības karš (1919—1921) noveda pie pamiera un no 1921. gada beigām sākās sarunas, kas beidzās ar Anglijas un Īrijas līguma parakstīšanu 1921. gada decembrī. Līgums paredzēja Īrijas Brīvvalsts kā dominiona izveidi Britu impērijas sastāvā. Tomēr sešām galvenokārt protestantiskajām grāfistēm ziemeļos tika piešķirtas tiesības palikt Apvienotās Karalistes sastāvā, ko tās arī izdarīja — Ziemeļīrija palika Apvienotās Karalistes sastāvā, kas noveda pie nepārtrauktiem konfesionāliem un politiskiem konfliktiem reģionā. Līguma parakstīšana izraisīja šķelšanos īru nacionālistu vidū. Daži atbalstīja līgumu, uzskatot to par pirmo soli ceļā uz pilnīgu neatkarību, bet citi to noraidīja kā kompromisu un nodevību. Tas noveda pie Īrijas pilsoņu kara (1922—1923), kas beidzās ar līguma atbalstītāju uzvaru.

1937. gadā tika pieņemta jauna Īrijas Konstitūcija, kas ievērojami palielināja valsts autonomiju un noteica prezidenta amatu, aizstājot ģenerālgubernatora amatu. Konstitūcija noteica arī jaunu valsts oficiālo nosaukumu — Īrija (Éire). Otrā pasaules kara laikā Īrija saglabāja neitralitāti, kas stiprināja tās neatkarību un nacionālo identitāti.

1948. gadā Īrijas koalīcijas valdība Džona A. Kostello vadībā nolēma uz visiem laikiem pārtraukt konstitucionālās saites ar Britu impēriju. Īrijas Republikas 1948. gada likums tika pieņemts 1948. gada decembrī un stājās spēkā 1949. gada 18. aprīlī. Līdz ar to 1949. gadā tā tika pasludināta par republiku un izstājās no Britu Sadraudzības. Ar šo soli tika pabeigts tās politiskās neatkarības process no Lielbritānijas. Īrija kļuva par starptautiski atzītu republiku, nodibināja diplomātiskās attiecības ar daudzām valstīm un pievienojās starptautiskām organizācijām, piemēram, ANO.

Lai gan republikas proklamēšana formāli nemainīja Ziemeļīrijas pierobežas statusu, tā nostiprināja Īrijas suverenitāti un stimulēja turpmākas sarunas starp Īriju un Lielbritāniju par jautājumiem, kas saistīti ar Ziemeļīriju. No 20. gadsimta 60. gadu beigām līdz 90. gadu beigām Ziemeļīrijā ilga vardarbības un politiskās nestabilitātes periods. 20. gadsimta 60. gadu beigās tajā sākās katoļu protesti pret protestantu vairākuma diskrimināciju. Šie protesti bieži vien kļuva vardarbīgi, un to rezultātā izveidojās tādas grupas kā Īrijas Pagaidu republikāņu armija (IRA), kas cīnījās ar ieročiem par Īrijas apvienošanos. Konfliktā tika nogalināti vairāk nekā 3500 cilvēku un vairāki desmiti tūkstoši tika ievainoti. Saskaņā ar Belfāstas vienošanos jautājumu par Ziemeļīrijas statusu var nodot referendumam, ja ir skaidrs, ka lielākā daļa iedzīvotāju vēlas apvienoties ar Īriju. Līdz šim šāds referendums vēl nav noticis, bet diskusijas turpinās. Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības (Brexit) ir atkal aktualizējusi jautājumu par Ziemeļīrijas statusu. Daudzi Ziemeļīrijas nacionālisti Brexit uzskata par iespēju apvienoties ar Īriju, kas paliek ES sastāvā. Pašlaik Ziemeļīrijā turpinās debates starp unionistiem, kuri vēlas saglabāt status quo, un nacionālistiem, kuri apvienošanos uzskata par ceļu uz labāku nākotni.

20. gadsimta otrajā pusē un 21. gadsimta sākumā Īrija piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, bieži sauktu par "Keltu tīģeri", un kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.

Īru diaspora ir īru izcelsmes cilvēki, kas dzīvo ārpus Īrijas, kā arī viņu pēcnācēji. Vēsturiski Īrija ir piedzīvojusi vairākus ievērojamus emigrācijas viļņus, kuru rezultātā ir izveidojušās īru kopienas dažādās pasaules daļās. Tiek lēsts, ka īru diasporu visā pasaulē veido vairāk nekā 70 miljoni cilvēku.

Īrijas emigrācijas vēsturē nozīmīgs periods ir saistīts ar Lielo badu (1845—1852), kad miljoniem īru pameta valsti labākas dzīves meklējumos. Lielākā daļa no viņiem devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Kanādu, Austrāliju un Lielbritāniju. emigrācija turpinājās visu divdesmito gadsimtu, īpaši ekonomiskās nestabilitātes periodos. Īri turpināja doties uz tradicionālajiem galamērķiem, kā arī uz citām pasaules daļām, piemēram, Jaunzēlandi un Dienvidāfriku.

Amerikas Savienotās Valstis kļuva par galveno īru emigrantu galamērķi, īpaši 19. gadsimtā. Mūsdienās Amerikas Savienotās Valstis ir mājvieta lielākajai īru diasporai pasaulē. Īru amerikāņi ir devuši ievērojamu ieguldījumu valsts attīstībā, īpaši tādās pilsētās kā Ņujorka, Bostona un Čikāga. Aptuveni 32 miljoni cilvēku apgalvo, ka ir īru senči, un tas ir aptuveni 10% no valsts iedzīvotājiem.

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Īri.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)

Šis ar etniskajām grupām un tautām saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. s d l