Pāriet uz saturu

Subate

Vikipēdijas lapa
Subate
Novada pilsēta
Subates katoļu baznīca
Subates katoļu baznīca
Ģerbonis: Subate
Ģerbonis
Subate (Latvija)
Subate
Subate
Koordinātas: 56°00′11″N 25°54′24″E / 56.00306°N 25.90667°E / 56.00306; 25.90667Koordinātas: 56°00′11″N 25°54′24″E / 56.00306°N 25.90667°E / 56.00306; 25.90667
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Novads Augšdaugavas novads
Pilsētas tiesības kopš 1917. gada
Vēsturiskie
nosaukumi
vācu: Subbath
poļu: Subocz
Platība[1]
 • Kopējā 5,3 km2
 • sauszeme 4,6 km2
 • ūdens 0,7 km2
Augstums 130 m
Iedzīvotāji (2024)[2]
 • kopā 549
 • blīvums 119,3 iedz./km2
Laika josla EET (UTC+2)
 • Vasaras laiks (DST) EEST (UTC+3)
Pasta indeksi LV-5471
Subate Vikikrātuvē

Subate ir sena Sēlijas pilsēta Augšdaugavas novada ziemeļrietumos pie Latvijas—Lietuvas robežas. Agrāk tā bija nozīmīgs Kurzemes un Zemgales hercogistes, vēlāk Kurzemes guberņas austrumu daļas tirdzniecības un izglītības centrs.

Subates aerofotogrāfija 20. gadsimta sākumā (ezera šajā krastā Vecsubate, otrā krastā Jaunsubate ar luterāņu baznīcu)

Ir liecības, ka Subates apkārtne apdzīvota jau otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.[4] Subate izveidojusies senās Sēlijas zemju tirdzniecības un kara ceļu krustpunktā Subates ezera rietumu krastā. Livonijas ordeņa valsts laikā tā piederēja Daugavpils komturejai, pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1570. gadā pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers Subates tirgus vietu (vācu: Subbath) Sēlpils virspilskunga iecirknī izlēņoja Plāteru dzimtai. Kad 17. gadsimta vidū Plāteri pārgāja katoļticībā, Subates luterāņu baznīcu 1677. gadā ar Polijas-Lietuvas valdnieka rīkojumu nodeva katoļiem, 1690. gadā jezuītu ordenim. Luterticīgie pilsētnieki pārcēlās uz ezera austrumu krastu, kur uz Prodes muižas zemes izveidoja miestu, ko dēvēja par Jaunsubati. 1682. gadā Prodes muižas īpašnieks H. F. Osten-Zakens dāvāja divus tūkstošus dālderu Jaunsubates latīņu skolas izveidei, kurā mācījās arī Sēlijas latviešu zemnieku bērni. 1686. gadā Jaunsubatē baroka stilā uzcēla Subates luterāņu draudzes baznīcu, kurai bija filiālbaznīcas Gārsenē un Asarē.

1680. gadā Vecsubates miestam piešķīra Magdeburgas tiesības. 1723. gadā jezuīti uzcēla jaunu koka dievnamu, ko atjaunoja 1763. gadā. 1773. gadā jezuīti izbeidza savu misiju Subatē, viņu vietā ieradās lācarieši no Ilūkstes. No Ilūkstes apriņķa austrumu daļas Subatē ieceļoja Krievijā vajātie vecticībnieki. 1831. gadā pie tirgus laukuma uzcēla tagadējo Subates katoļu baznīcu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Krievijas Impērijā 1861. gadā (Kurzemes guberņā tā bija atcelta jau 1817. gadā) Subatē strauji pieauga iedzīvotāju skaits, īpaši uz ebreju ieceļotāju rēķina.

1894. gadā administratīvi apvienoja Vecsubates un Jaunsubates miestus, izveidojot Subates miestu ar ierobežotām pilsētas tiesībām. 1917. gadā Subatei piešķīra pilsētas tiesības.

21. gadsimtā toreizējā Ilūkstes novada vadība dokumentos paredzēja Subates nākotni kā kūrortpilsētu un rekreācijas zonu.[5] Mūsdienās pilsētas dzīve stipri saistīta ar Lietuvas Rokišķiem.[5]

2024. gadā Augšdaugavas novada vadība pieņēma lēmumu slēgt Subates skolu mazā skolēnu skaita dēļ.[6] Subatē turpina darboties kultūras nams, atvērts valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centrs.[7]

Subate atrodas Augšzemes augstienes Ilūkstes pauguraines ziemeļrietumu malā. Lauku teritorija iesniedzas Aknīstes nolaidenumā. Pilsēta atrodas Subates-Baltmuižas subglaciālās iegultnes krastos. legultnes dibenu pie Subates aizņem Lielais un Mazais Subates ezers, kuru ūdens līmenis atrodas 120 m vjl., bet ielejas krastu augstums pārsniedz 140 m vjl. legultnes turpinājumā uz ziemeļiem ir Āzišķu ezers un citi mazāki ezeriņi. Subates apkaimē ir gandrīz 20 ezeru. No tiem daudzi aizņem paralēlo Kazimirvāles-Patmalnieku iegultni. No Lielā Subates ezera iztek Dzimavupīte, kas ietek Nemunas baseina upē Kreunā.

Subate dienvidrietumos robežojas ar Lietuvu, dienvidaustrumos - ar Eglaines pagastu, pārējā daļā to apņem lauku teritorija, kas ziemeļrietumos robežojas ar Gārsenes pagastu, ziemeļos ar Asares pagastu, ziemeļaustrumos ar Rubenes pagastu un austrumos ar Bebrenes pagastu. Subatē sākas autoceļi P73 uz Vecumniekiem, P70 uz Daugavpili, kā arī uz tuvāko Lietuvas pilsētu Obeļiem.[8]

ledzīvotāju skaits Subatē strauji pieauga 19. gadsimta 2. pusē. Pēc Pirmā pasaules kara tas visu laiku samazinājās un pēc Otrā pasaules kara pat nav sasniedzis pirmskara līmeni. ledzīvotāju nacionālais sastāvs visu laiku bijis ļoti raibs. Pirms Pirmā pasaules kara lielākā nacionālā grupa bija ebreji,[8] 1935. gadā to bija 26% pilsētas iedzīvotāju. Holokausta laikā tos gandrīz pilnīgi iznīcināja.[5]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Esošajās robežās, pēc CSP un OSP datiem.[9]

Iedzīvotāju skaita izmaiņas
GadsIedz.±%
18972 047—    
19142 300+12.4%
19201 420−38.3%
19301 700+19.7%
19351 489−12.4%
19391 500+0.7%
19591 000−33.3%
GadsIedz.±%
1970921−7.9%
1979912−1.0%
19891 037+13.7%
2000853−17.7%
2011658−22.9%
2021571−13.2%

Ievērojamas personības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Subatē dzimuši un/vai auguši:

  1. 1,0 1,1 «Reģionu, novadu, pilsētu un pagastu kopējā un sauszemes platība gada sākumā». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 31 jūlijs 2024.
  2. 2,0 2,1 «Iedzīvotāju skaits pēc tautības reģionos, pilsētās, novados, pagastos, apkaimēs un blīvi apdzīvotās teritorijās gada sākumā (pēc administratīvi teritoriālās reformas 2021. gadā)». Centrālā statistikas pārvalde. Skatīts: 19 jūnijs 2024.
  3. «Iedzīvotāju skaits un tā izmaiņas statistiskajos reģionos, republikas pilsētās, novadu pilsētās, 21 attīstības centrā un novados». Centrālā statistikas pārvalde. 2020. Skatīts: 2020. gada 19. septembrī.
  4. Aija Demberga. Sēlija. Rīga : Nacionālais apgāds, 2008. ISBN 978-9984-26-366-3.
  5. 5,0 5,1 5,2 «Subates kopiena». Selija.com (latviešu). Skatīts: 2024-04-03.
  6. Dainis Bitiņš. «Skola Subatē beigs pastāvēt». Augšdaugavas novads (lv-LV), 2024-03-28. Skatīts: 2024-04-03.
  7. Māra Multiņa. «Ir atvērts Subates VPVKAC». Augšdaugavas novads (lv-LV), 2024-03-04. Skatīts: 2024-04-03.
  8. 8,0 8,1 Enciclopēdija Latvijas Pilsētas. Rīga : Apgāds "Preses Nams". 1999. ISBN 978-9984-00-357-3.
  9. OSP